Jāatvainojas maniem lasītājiem, ka esmu paņēmusi nelielu pauzi rakstīšanā.. It kā jau nekas sevišķs nav atgadījies. Vien ir iestājies rudens. Un rudenī mana pasaule apstājas. Tas ir pārdomu, klusuma un miera laiks. Šogad rudens ir pilns brīžu, kad saprotu, cik ļoti skaista ir šī pasaule.. Brīdis, kad jāatvadās no mīļa, gaiša cilvēka - labi zinot, ka tas ir neizbēgami, ka agrāk vai vēlāk tas notiks ar jebkuru no mums, brīdis, kad bailes, nojausma materializējas telefona zvanā, kas vēsta par notikušo, š vienalga pārsteidz nesagatavotu. Kopš iepriekšējā šāda telefona zvana bija pagājuši jau vairāk kā 8 gadi, taču ikreiz, telefonam iezvanoties, mani pārņēma trauksmes sajūta. Pagājušajā sestdienā šī sajūta pārauga realitātē.
Lai cik ļoti es vēlētos nekad vairs nesaņemt šādus telefona zvanus, zinu, ka tas ir gandrīz nereāli.
Mazāk zvanu. Mazāk sāpju. Vairāk klusuma, laba klusuma šai rudenī.
